Menistes Zemnieku sētas muzejā

Senākās cilvēka darbības pēdas datētas pirms 3500–4000 gadiem. Pirms 1000 gadiem Menistes apkaime ietilpa Ugaunijas guberņā, militārās ekspedīcijas notika gan lībiešu un latgaļu, gan krievu teritorijās. Šeit cauri gāja arī tirdzniecības ceļš starp Rīgu un Pleskavu, kas igauņu uzbrukumu dēļ bija ļoti bīstams. Pēc seno igauņu brīvības cīņu sakāves 1208.–1227.gadā apvidus palika Tērbatas bīskapijā. Tā bija spēcīgākā no Vecās Livonijas bīskapijām, kas 1396. gadā cīnījās ne tikai ar krieviem, bet arī ar Vācu ordeni.

Pirmās rakstiskās ziņas par Menistes muižu ir datētas ar 1386. gadu, kad muižas īpašnieki Ikskili sadalīja apkārtējās muižas savā starpā. Ikskili bija vieni no lielākajiem Tērbatas bīskapijas muižniekiem.

Livonijas kara laikā krievi 1558. gada janvārī uzbruka arī Menistei, taču tika atvairīti. Līdz Ziemeļu karam zeme atradās gan poļu, gan zviedru pakļautībā. Ziemeļu kara laikā Menistes muižā 1702. gada   5.–6. augustā notika divu dienu aplenkums, kurš beidzās ar krišanu krievu spēku rokās.

Menistes un Saru muižas 1764. gadā pārgāja Koskilu dzimtai un 1837. gadā Vulfu muižai, kura muižas pārvaldīja līdz Igaunijas Republikai 1918. gadā. Vēl pirms tam pašvaldības bija kļuvušas neatkarīgas no zemes īpašniekiem.

Igaunijas Neatkarības kara laikā Meniste tika pārņemta no rokas rokā četras reizes un fronte šeit stāvēja no 1919. gada 17. aprīļa līdz 27. maijam, toreiz artilērijas apšaudē tika nopostīta muižas galvenā ēka. 27. maijā šeit sākās viens no lielākajiem uzbrukumiem Igaunijā, kas beidzās tikai Jēkabpilī Dienvidlatvijā. Šim karagājienam ir izšķiroša nozīme gan Igaunijas, gan Latvijas vēsturē.

1920.–1940. gados tika dibinātas vairākas biedrības, kori un pūtēju orķestris. Attīstību pārtrauca otrreizējā padomju okupācija.

Šobrīd atkal esam neatkarīgās Igaunijas Republikas lepna robežzona ar Latviju. Igaunijas-Latvijas robeža Eiropā ir ļoti reta parādība, kur abas tautas ļoti labi sadzīvo, vēsture gandrīz vienāda, bet valodas viena otrai pilnīgi nesaprotamas.

Izstādes projektu finansēja Igaunijas Kultūras fonds.

Tekstus sastādījis Menistes zemnieku muzeja mantzinis Mika Raudvasars.

Jaunā muiža

Vienu no krāšņākajām klasicisma stila muižām Veru zemē uzcēla Vulfi, un tā tika pabeigta 1867. gadā. Akmens ēkā kopumā bija aptuveni 80 istabas trijos stāvos. Pagrabs atradās metru virs zemes, un tajā bija logi. Galvenā ieeja pavērās uz ziemeļiem virzienā uz Saru muižu, kuru apsaimniekoja tas pats īpašnieks.

Pagrabā blakus noliktavas telpām atradās arī virtuve un muižas kalpotāju dzīvojamās telpas. Nākamos divus stāvus šķērsoja viens augsts gaitenis caur māju. Mājas austrumu spārnu galvenokārt izmantoja sievietes, rietumu spārnu – vīrieši. Galvenajā stāvā atradās divas lielas pīlāru zāles, bibliotēka, medību trofeju telpas, ēdamistabas un viesu istabas. Virs tā galvenokārt atradās kunga dzīvojamās telpas.

Ēkā bija lielas krāsnis, bet 20. gadsimta sākumā bija plānots pāriet uz tvaika apkuri. Darbu pārtrauca Pirmais pasaules karš. Igaunijas Neatkarības kara laikā muižas ēka smagi cieta padomju artilērijas apšaudē 1919. gada aprīlī un maijā, un pēc 1926. gada drupas tika nojauktas.

Vecā muiža

Tautā to pazina kā “veco pili”, kas celta pēc Lielā Ziemeļu kara. Ēkas galvenā ieeja uz rietumiem tobrīd atradās pret ieejas ceļu.

Zem ēkas atradās divi pagrabstāvi, augšējais piena produktu, galvenokārt siera, uzglabāšanai, bet apakšējais ļoti dziļa ledus glabāšanai. No šejienes bija īsākais ceļš uz kūts kompleksu.

Divi stāvi uz zemes bija no akmens, arī jumts bija klāts ar akmens dakstiņiem. 20. gadsimta sākumā “vecā pils” tika izmantota kā galvenais nams. Ēkas pirmā stāva virtuvē tika gatavots ēdiens muižas kalpiem.

Klēts

Klēts vēsture ir īpaši sarežģīta. Vecākā daļa, joprojām pazemē saglabājušies pagrabi, iespējams, celti ilgi pirms Ziemeļu kara. 19.–20.  gadsimtā pagrabā atradās arī pārtikas krājumi muižas strādniekiem, un ieeja pagrabā pavērās uz muižas ezera pusi.

Iespējams, ka šī ēka minēta 1627.gada zemes revīzijā, un iespējams, ka šī ēka 1702. gada 5.–6. augustā cieta tik smagus bojājumus, ka Ikskils uzcēla tā saukto Veco muižu kā jaunu dzīvojamo ēku.

19. gadsimtā tā bijusi kungu māja, bet pēc 1867. gada pārbūvēta par klēti. Ēkai galīgajā veidolā bija divstāvu šindeļu jumts un priekšējais portiks ar četriem stabiem. Pirmajā stāvā bija klētis, tās pildīja no otrā stāva. Graudus turp veda ar lielu riteņu pacēlāju.

Stallis

Stallis ar stiprām akmens sienām atradās muižas ēkas labajā pusē un bija 70×10 metrus liels. Ēkai bija divi virszemes stāvi un pa vidu četrstāvu un četrpusīgs tornis.

Savu galīgo veidolu stallis sasniedza 20. gadsimta sākumā. Priekšpusē bija izturīga arka, aiz kuras atradās izjādes zirgu stallis ar blakus telpām. Otrajā stāvā blakus vairākām noliktavas telpām atradās astoņi dzīvokļi muižas strādniekiem un automašīnu garāža ar uzbrauktuvi no muižas pagalma.

Torņa trešajā stāvā atradās muižas pulkstenis, lai informētu par darba laika sākumu un beigām, ceturtajā ar benzīna dzinēju no akas pildīta ūdens tvertne – tolaik muižai bija ūdens padeve. Uz torņa jumta atradās skatu laukums, no kura saimniekam patika ar tālskati vērot lauku darbu norisi.

Lopu kūtis un pienotavas tika celtas ap mazāku pagalmu, kur tika ražots un pārstrādāts piens. Tas bija nelielā attālumā no pienotavas līdz tuvējiem siera pagrabiem.

Saskaņā ar leģendu, pēc postošā Ziemeļu kara Menistes apgabalā palicis tikai viens vīrs vārdā Mehka. Viņš atrada sievietes pēdas nospiedumu pie Mustjegi upes un vēlāk satika sievieti vārdā Hipa, kura dzīvoja upes ziemeļu krastā. Tādi ir šodienas Menistes apkārtnes cilvēku pirmsākumi. Līdzīgi stāsti par “pēdējā vīrieša un sievietes” tikšanos ir zināmi daudzviet Igaunijā kopš Ziemeļu kara laika. Vīrišķais vārds Mehka vēlāk kļuva pārāk izplatīts Menistes apgabalā, un apgabals ir pazīstams kā “Mehkas zeme”.